Kā izmantot kļūdas mācīšanās procesā?

Dažādu kļūdu pieļaušana mācīšanās, darba un dažādos citos ikdienas procesos ir tas, kas ar ikvienu no mums notiek ļoti bieži. Jājautā, kā mēs reaģējam uz šīm kļūdām? Ko mēs darām ar šo pieredzi? Ko iegūstam no kļūdīšanās? Kādi mēs esam pret sevi tālāk – esam strikti, lai kļūdas vairs neatkārtojas, vai pieņemam savu cilvēcību un to, ka kļūdīšanās ir daļa no mūsu mācīšanās un būšanas procesa?

Uz šiem un citiem jautājumiem 26 jaunatnes darbinieki, līderi un skolotāji no 15 Eiropas valstīm  mēģināja rast atbildes ES programmas Erasmus +  finansētajā starptautiskajā mācību seminārā „Mana mīļākā kļūda” (My favorite mistake), kas notika no 8. – 14. maijam Azoru salu pilsētā Ponta Delgada.

Jautājumi, kas skar kļūdas, ir ļoti personiski un jūtīgi, tāpēc ka daudzas no mūsu pieļautajām kļūdām mums ir devušas sāpīgu pieredzi, mazinājušas mūsu pašvērtību. Turklāt gan mācīšanās, gan darba pieredzē tiek atalgoti tikai mūsu sasniegumi un kļūdas ir nevēlamas, tās tiek noslēptas mūsu „pieredzes kabatā”, kā melni plankumi, par kuriem nevēlamies skaļi runāt. Tēmas jūtības dēļ, šis mācību seminārs izveidoja ļoti ciešu, atklātu un personisku saiti starp tā dalībniekiem. Kā grupa, mēs radījām drošu vidi, kur runāt par kļūdām, kļūdīties, būt pašiem un par to nekautrēties. Izmantojot dažādas improvizācijas teātra metodes, mēs mācījāmies kļūdīties, saprast, kā kļūdas izmantot pozitīvā veidā un, pamatojoties uz to, veidot tālāko mācīšanās procesu. Apcerot kļūdu nozīmi jaunatnes darbā, mēs diskutējām, kā dažādus vietējus un starptautiskus jauniešu projektus veidot tā, lai tie radītu drošu mācīšanās vidi, kurā jaunieši var kļūdīties un izmantot kļūdas pozitīvi tālākajā mācīšanās procesā.

Kā šādu vidi veidot?

Galvenās atziņas, ko ieguvu no semināra, ir apzināta izpratne, ka kļūdīšanās ir svarīga mācīšanās procesa daļa. Kļūdas izvērtējot, mēs augam tālāk, no tām nevajag izvairīties. Mēs nekļūdāmies tikai tad, kad nemēģinām un nedarām. Mani ļoti iedvesmoja seminārā apspriestās Brenē Braunas (Brene Brown) idejas par ievainojamības spēku – mēs neapslāpējam savas kļūdas un savu nedrošības izjūtu, bet ļaujam savām dažādājām emocijām dzīvot! Būt pašam, būt autentiskam un nebaidīties par savu cilvēcību un visu to, ko tā sevī ietver. Tikai to atzīstot, mēs varam būt patiesi pret sevi un laimīgi, jo visas emocijas izdzīvojam, izprotam un, kā jaunatnes darbinieki, varam palīdzēt to pašu sasniegt jauniešiem, ar kuriem ikdienā strādājam. Tas palīdzēs viņiem iepazīt pašiem sevi, tikt galā ar savām emocijām, lai mazinātu agresivitāti un ieslīgšanu dažādās atkarībās, virzīties tuvāk saviem mērķiem un turpināt pilnveidoties. Mūsu uzdevums nav jauniešiem iemācīt būt perfektiem, bet gan ļaut viņiem atzīt viņu cilvēcību un pāri visam sajust, ka viņi ir mīlestības un piederības vērti tieši tādi, kādi viņi ir. Mēs esam „pietiekami tādi, kādi esam”.

Šis seminārs bija ļoti vērtīgs, jo tas manī „iesēja sēklu” – citādu skatījumu uz ievainojamību, kļūdām un attieksmi pašai pret sevi un jauniešiem brīžos, kad kļūdāmies. Dažādās situācijās ļauju šai sēklai augt, arvien vairāk pieņemt savu un citu cilvēcību, ievainojamību un kļūdas nevis iebāzt „pieredzes kabatā”, kā melnus pieredzes caurumus, bet atzīt, izdzīvot, pieņemt un ar mīlestību risināt.

Lūk, dažu mācību semināra dalībnieku atziņas pēc mācību semināra:

Simona Obrejas (Spānija)

Šī tēma pati par sevi ir ļoti izaicinoša. Es to saku nevis tāpēc, ka tā bija jauna, bet gan tāpēc, ka izaicinājums bija šo tēmu pielāgot šāda veida jaunatnes darbinieku mācību semināram un padarīt to praktisku. Semināra vadītāji šo darbu veica ļoti labi un harmoniski vadīja mūs cauri šai mācīšanās pieredzei. Personiski man šis mācību seminārs bija kā ceļojums uz to, lai justos ērti par sevis pieņemtajiem lēmumiem un pieņemt to, ka bieži kļūdas ir būtisks aspekts mūsu lēmumu pieņemšanas procesā. Kāds varētu teikt „Es esmu tas, kas esmu, to lēmumu dēļ, ko esmu pieņēmis savā dzīvē”. Es gribētu šai atziņai pievienot šo: „Es esmu tas, kas esmu, to kļūdu dēļ, kuras esmu pieļāvusi savā dzīvē un mācībām, kuras esmu no tā guvusi”. Strādājot ar jauniešiem formālajā un neformālajā izglītības jomā, ir svarīgi sniegt izpratni par „darīšanu pareizi, brīžos, kad daram nepareizi.” Skolā mums iemāca, ka sods ir sekas kļūdām, kuras pieļaujam. Bet būtiski ir tas, ka jaunieši izprot kļūdas, kā dabisku sava mācīšanās procesa daļu, kā „krišanu uz priekšu” (failing forward).

Laurence Watticant (Beļģija)

Šis mācību seminārs man lika saprast, ka viss ir atkarīgs no tā, kā mēs redzam lietas un kādas ir mūsu vērtības. Mēs esam auguši pasaulē, kur kļūdas tiek uzskatītas par nevēlamām, kur mums vienmēr ir jādara tas, kas ir pareizi. Bet beigu beigās mēs saprotam, ka vislabākās mācīšanās iespējas esam ieguvuši no kļūdām. Tās man iemācīja skatīties uz lietām citādāk, būt iejūtīgākai pret sevi, iedrošināt sevi un jauniešus, ar kuriem strādāju, tajā, ko viņi dara un būt tādiem, kādi viņi ir, nevis norādīt uz to, ko viņi dara nepareizi. Mums jāmaina savs skatījums uz lietām un tas jāveido pozitīvāks.

 

Raksta autore: Rūta Kronberga, biedrības projektu vadītāja

Loading Facebook Comments ...